Mēs ar Vadimu sarakstījāmies pirms sešpadsmit gadiem. Viņam bija trīsdesmit. Es biju par pieciem gadiem jaunāka. Pēc gada piedzima Roberts. Vadims šķita labs vīrs
Strādāja par vadītāju lielā uzņēmumā. Alga nebija slikta. Es aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā. Nodarbojos ar bērnu. Pirmie gadi viss bija normāli. Vadims sveica dēlu dzimšanas dienā. Dāvināja dāvanas. Tiesa, es viņam par to vienmēr atgādināju iepriekš. Dāvanas pirku pati. Vadims tikai parakstīja kartīti. Bet es domāju: labi, galvenais, ka piedalās. Kaut vai tā. Roberts auga. Gudrs zēns. Miermīlīgs. Ļoti pieķēries man. Pret tēvu izturējās atturīgi. Vadims reti pavadīja laiku ar viņu. Vakaros sēdēja telefonā. Brīvdienās gulēja līdz pusdienlaikam.
Divpadsmit gadu vecumā tas notika pirmo reizi. Roberta dzimšanas diena iekrita sestdienā. Es sarīkoju svētkus mājās. Ielūdzu viņa draugus. Izrotāju istabu. Pasūtīju picu un kūku. Vadims pamodās pusdienlaikā. Izgāja virtuvē miegainas. Ielēja sev kafiju. Apsēdās pie galda.
— Kāpēc jums te tik trokšņains? — viņš pajautāja, skatoties uz baloniem.
— Robertam ir dzimšanas diena, — es klusi pateicu.
Vadims sastinga ar krūzi rokā.
— Aizmirsu, — viņš izdvesa.
— Aizmirsi, — es atkārtoju.
— Klau, nu es taču ne tīšām! — viņš sāka attaisnoties. — Darbs, problēmas. Galva vispār nestrādā.
— Tu aizmirsi dēla dzimšanas dienu, Vadim.
— Nu jā, esmu vainīgs, — viņš nolika krūzi. — Labošos.
Tajā brīdī virtuvē ienāca Roberts. Viņš dzirdēja mūsu sarunu. Paskatījās uz tēvu. Acis bija tukšas.
— Tētis aizmirsa? — viņš man pajautāja.
— Robert, piedod, dēls, — iesāka Vadims. — Man vienkārši…
— Darbs, es zinu, — zēns viņu pārtrauca. — Nekas traks.
Viņš pagriezās un aizgāja pie draugiem. Vadims paskatījās uz mani vainīgi. Paraustīja plecus. Aizgāja uz guļamistabu. Es stāvēju virtuvē. Dzirdēju bērnu smieklus no istabas. Svētki pagāja labi. Bērni spēlējās. Ēda kūku. Roberts smaidīja. Bet smaids bija samākslots. Vakarā, kad viesi bija izklīduši, es novācu traukus. Roberts man palīdzēja. Vadims sēdēja viesistabā. Skatījās futbolu.
— Mammu, — dēls mani klusi pasauca. — Vai drīkst jautājumu?
— Protams.
— Kāpēc tētis mani neatzīst?
Es sastingst ar šķīvi rokās.
— Robert, viņš mīl tevi. Vienkārši…
— Mammu, nevajag, — viņš pārtrauca. — Es neesmu mazs. Ja viņš ar mani rēķinātos, atcerētos manu dzimšanas dienu. Kaut vai ierakstītu kalendārā.
Ko es varēju pateikt? Viņam ir taisnība.
— Tas ir normāli, mammu, — Roberts piebilda. — Klases biedram Mārtiņam vispār tēva nav. Viņam ir sliktāk.
Viņš mani apskāva un aizgāja pie sevis. Es sēdēju virtuvē līdz vēlai naktij. Vadims sen vairs nebija vīrs. Viņš ir īrnieks. Atnes naudu. Guļ šeit. Viss. Bet Roberts pakāpeniski attālinājās no tēva. Noslēdzās. Es nolēmu ar Vadimu parunāt nopietni. Nākamajā dienā, kad Roberts bija aizgājis pastaigāties, es pasaucu vīru uz virtuvi.
— Mums jāparunā.
— Par ko? — viņš neatrāvās no telefona.
— Par dēlu. Tu aizmirsi viņa dzimšanas dienu.
— Nu, es taču atvainojos, — viņš atmeta ar roku. — Ko vēl vajag?
— Vadim, vai tu saproti, ko tas viņam nozīmē?
— Nu ko? — viņš beidzot paskatījās uz mani. — Es strādāju. Naudu nesu. Ko vēl vajag?
— Uzmanību. Līdzdalību. Mīlestību.
— Mīlestību? — viņš iesmējās. — Es nodrošinu ģimeni. Tā arī ir mīlestība. Bet tas, ka es neatceros datumu — es vispār datumus neatceros. Es esmu vīrietis. Mēs tādas lietas neiegaumējam.
— Vadim, tu nopietni?
— Absolūti, — viņš pamāja. — Man nav pienākums atcerēties datumus. Tam esi domāta tu. Tu esi māte. Tad nu arī atgādini.
— Tu tiešām domā, ka tēvam nav pienākums atcerēties dēla dzimšanas dienu?
— Domāju, ka vīriešiem ir citas prioritātes, — viņš paraustīja plecus. — Darbs, karjera, nauda. Bet visādi svētki — tas ir sieviešu darbs.
— Skaidrs, — es nopūtos.
Vadims atgriezās pie telefona. Nekas nemainīsies. Viņš vispār neredzēja problēmu.
Pagāja gads
Robertam palika trīspadsmit. Otrā dzimšanas diena pēc kārtas. Es gatavojos iepriekš. Atgādināju Vadimam pirms divām nedēļām. Pirms nedēļas. Pirms trim dienām. Iepriekšējā vakarā es teicu:
— Vadim, rīt Robertam ir trīspadsmit.
— Jā, jā, atceros, — viņš pamāja.
— Tiešām atceries?
— Saku taču.
Es neticēju. Bet atstāju cerībā. Rīts. Es pamodos. Pogājot sveicu dēlu. Apskāvu. Uzdāvināju jaunu telefonu. Vadims pamodās vienpadsmitos. Izgāja no guļamistabas. Iegāja virtuvē. Ielēja kafiju.
— Labrīt, — viņš pateica.
— Labrīt, — es atbildēju.
Roberts sēdēja pie galda. Klusējot skatījās uz tēvu. Vadims dzēra kafiju. Šķirstīja telefonu. Klusēja.
— Tēt, — Roberts viņu pasauca.
— Mmm?
— Šodien ir mana dzimšanas diena.
Vadims pacēla galvu. Paskatījās uz dēlu. Pēc tam uz mani.
— Ak, vai. Atkal aizmirsu. Tu taču teici!
— Teicu, — es apstiprināju.
— Robert, piedod, dēls, — viņš mēģināja pasmaidīt. — Pavisam izkrita no galvas. Darbu virpulis ierāva.
— Skaidrs, — Roberts pamāja.
— Nu, neapvainojies, — Vadims turpināja. — Es šodien aiziešu, nopirkšu tev kaut ko.
— Nevajag.
— Kā, nevajag?
— Nevajag neko pirkt, — mierīgi pateica Roberts. — Mamma jau uzdāvināja telefonu.
— Nu tad labi, — Vadims atviegloti nopūtās.
Viņš izdzēra kafiju. Aizgāja uz istabu. Ieslēdza datoru. Roberts klusēja visu dienu. Nesmaidīja. Bija kaut kāds atsvešināts. Pagāja vēl viens gads. Robertam palika četrpadsmit. Trešā dzimšanas diena pēc kārtas. Es neatgādināju Vadimam. Nolēmu pārbaudīt. Varbūt atcerēsies pats. Vadims pamodās vienpadsmitos. Izgāja virtuvē. Ielēja kafiju. Apsēdās pie galda ar telefonu. Roberts sēdēja pretī. Skatījās uz tēvu. Klusējot. Pagāja stunda. Vadims šķirstīja ziņas. Dzēra kafiju. Neviena vārda.
— Tēt, — Roberts viņu pasauca.
— Nu, kas ir?
— Šodien ir mana dzimšanas diena.
Vadims pacēla galvu.
— Ko? Šodien?
— Jā.
— Re kā. Atkal aizmirsu. Piedod, dēls.
Roberts piecēlās no galda. Nekas nepateica. Aizgāja uz savu istabu. Es sēdēju virtuvē. Skatījos uz Vadimu. Viņš pat nepacēla galvu no telefona. Pēc stundas Roberts iznāca no istabas. Pienāca pie manis.
— Mammu, vai var ar tevi parunāt?
— Protams.
Mēs izgājām uz balkona. Aizvērām durvis.
— Mammu, es gribu nomainīt uzvārdu, — viņš teica.
— Nomainīt uzvārdu?
— Es gribu pieņemt tavu uzvārdu. Bērziņš nevis Kalniņš.
— Robert, kāpēc?
Viņš paskatījās uz mani nopietni. Acis kā pieaugušajam.
— Tāpēc, ka Kalniņš — tas ir tēta uzvārds. Bet viņš nav tētis. Viņš ir svešs cilvēks, kurš dzīvo ar mums. Īsts tēvs atceras, kad ir dzimis viņa dēls.
Es viņu apskāvu. Klusēju.
— Mammu, es tiešām negribu nēsāt viņa uzvārdu.
— Robert, tas ir nopietns lēmums.
— Es zinu. Es par to domāju kopš divpadsmit gadiem.
— Kopš tās pirmās reizes?
— Jā. Kad viņš aizmirsa trešo reizi pēc kārtas, viss kļuva skaidrs. Viņš neatcerēsies nekad. Viņam ir vienalga. Un man tagad arī.
Mēs stāvējām uz balkona. Roberts bija mierīgs. Es — nē.
Vakarā, kad dēls aizgāja gulēt, es pasaucu Vadimu uz sarunu.
— Roberts grib mainīt uzvārdu, — es pateicu.
— Uz kādu?
— Uz manu.
Vadims sarauca pieri.
— Kāpēc?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
